Pasaule iet galīgā di**ā

Palielināt attēlu

Pasaule iet galīgā di**ā, pēc 20 gadiem būs haoss un sāksies iznīcība, pēc 40 apstāsies dzīvība uz zemes, 100 gadus būs pilnīgs klusums un tad viss atsāksies no jauna - tīrs, balts un skaists. Īsāk sakot - mēs esam dzimuši nelaikā - jāsamierinās ar to. F*** real life.

Apnikuši man alkaši un narkomāni, viņi ir visapkārt... pasaule kļūst psiha, visapkārt vieni vienīgi psihi. Gadījums - pagājušogad skolēni 1.septembrī sametās nevis aliņam vai vīnam kā mēs savulaik, bet narkotikām 600 Ls vērtībā. Es nesaprotu, kas nākotnē būs, darbos strādās psihopāti?! Kādēļ tā notiek?!

Tas nav gluži tāpēc, ka cilvēkiem neko nevajag, Vai tas ir tāpēc, ka cilvēki ir izlutināti? Agrāk bija kolhozi un cilvēks bija nodarbināts (it īpaši jaunieši), bet kas ir tagad - bohēma, narkotikas, tusiņi! Protams ir jāmāk atpūsties, bet ir taču robežas. Iespējams, pietrūkst globālas disciplīnas, bet ir visaļautība. Tagad jebkurš sīcis, ja tu viņam parādi siksnu, uzreiz var piezvanīt uz to centru (nezinu kā sauc) un tev var atņemt vecāka tiesības. Cilvēce ir pilnīgi saspiedusies! Varbūt vajag atpakaļ komunismu un vienlīdzību, nevis demokrātiju (visatļautību), kur katrs cenšas būt krutāks par kādu citu?!

Vai mīlestība var būt kā iedvesmas avots tam, lai apturētu šo pasaules degradēšanos? Varbūt tas labākajā gadījumā varētu kalpot tikai kā bremzējošs faktors, jo cilvēks ir plēsoņa, ja viņš nedabū barību viņš ir gatavs iznīcināt, kā rezultātā iestājas masveidīgs murgs, kā rezultātā pasaule paliek kropla un sabrūk. Iemīlējies cilvēks bieži uz pasauli skatās caur rozā brilēm un redz tikai skaisto, taču mīlai ir viena problēma - tā ir pārāk gaistoša, kaisle pazūd pēc 1/2 gada, 1 gada, bet tā pazūd un tad jau vairs nekāda lielā mīla nespēj glābt nenovēršamo. Iedomājieties situāciju - Tev 40 gadu, Tu atnāc mājās no darba, nostrādājis 8 vai vairāk stundas, noguris... tad Tev piezvana skolotāja un saka, ka tavs bērns ir narkomāns.. . kāda mīlestība tur ko glābs?!

Iespējams, ka problēma ir tā, ka mēs Eiropā un Amerikā esam palikuši atkarīgi no visādām pašu izgudrotām lietām, ja šīs lietas "niķojas", tad mēs vairs nemākam dzīvot, mēs nedzīvojam saskaņā ar sevi, bet ar sabiedrību un tās spiedienu. Sabiedrība nemitīgi izdara uz mums spiedienu, mēs nedrīkstam no tās atpalikt, nedrīkstam no tās atšķirties, bet, ja nu gadījumā tas notiek, sabiedrība mūs atstumj, mēs tai vairs neesam vajadzīgi. Tādēļ mums šķiet, ka jāturas līdzi sabiedrības prasībām un tās normām, arvien vairāk mēs zaudējam sevi un saplūstam vienā masā, kur pazūd indivīda vērtības un priekšplānā izvirzās viltus vērtības, kurām mēs (it īpaši jaunatne) cenšamies izdabāt. Cilvēkiem aizvien vairāk pietrūkst apziņas, ka dzīve ir skaista tikai tāpēc vien, ka viņi dzīvo, ka viņi ir pamodušies un ārā ir skaista diena. Ir cilvēki, kuriem, lai būtu labi, vajag narkotikas, citiem jaunu automašīnu, vēl citiem vajag būt stilīgiem, bet vai kādam ir labi tāpat vien?

Vērtības, kuras cilvēce pazina pirms globalizācijas un informācijas laikmeta, pazūd tik strauji, cik strauji kūst Grenlandes ledāji. Pavisam drīz pasaule būs mainījusies līdz nepazīšanai. Jautājums ir tikai viens - vai cilvēks šajā jaunajā pasaulē spēs izdzīvot?! Šķiet, ka spēs, bet noteikti ne tāds, kādi mēs esam šobrīd.